BLOG
 

 

Vai iespējams aizsargāt savu attēlu

Viena no tiesību uz privāto dzīvi sastāvdaļām ir arī personas tiesības uz savu attēlu. Atradu un pārpublicēju savā blogā rakstu, kas attiecās un attēlu aizsargāšanu. Katram fotogrāfām šis ir jāizlasa.

Tiesības.

"Viena no tiesību uz privāto dzīvi sastāvdaļām ir arī personas tiesības uz savu attēlu. Analizējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, var secināt, ka fotografēšana vai filmēšana bez personas piekrišanas pati par sevi, nevērtējot konkrētās situācijas apstākļus, nevar tikt uzskatīta par tiesību uz privāto dzīvi ierobežojumu. Lai konstatētu, vai ir pārkāptas personas tiesības uz savu attēlu un tātad arī tiesības uz privāto dzīvi, ir jāizvērtē vairāki apstākļi," pētījumā par personas tiesībām uz savu attēlu secina minētā darba autore - tagadējā Tiesībsarga biroja Cilvēktiesību departamenta vadītāja, bet pētījuma izstrādes laikā vēl bijušā Valsts cilvēktiesību biroja pārstāve Mg. iur. Anita Kovaļevska.

Minētais pētījums tapis ar nolūku noskaidrot, kādi apstākļi ir jāņem vērā, fotografējot vai filmējot personu un izmantojot tās attēlu, lai netiktu pārkāptas tiesības uz privāto dzīvi, kā arī mēģināts rast atbildi uz jautājumu, vai Latvijā ir nodrošināta efektīva tiesību uz privāto dzīvi aizsardzība. Skaidrības labad gan jāpiebilst, ka minētais pētījums izstrādāts 2005. gadā un plašākai auditorijai prezentēts jau pērn, tomēr tajā gūtās atziņas un secinājumi aktualitāti nav zaudējuši joprojām.

Autore šajā darbā plašāk analizējusi gan personu tiesības uz privāto dzīvi, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksē izstrādātos principus, gan arī izpētījusi situāciju Latvijā - normatīvo regulējumu un tiesu praksi šādās lietās, kuru skaits arī tagad, pāris gadu vēlāk, tāpat ir visnotaļ niecīgs. Turklāt pētījuma ietvaros tika veikta arī 256 respondentu aptauja, lai noskaidrotu šo personu viedokli par viņu fotografēšanu vai filmēšanu un iegūtā attēla izmantošanu bez pašu piekrišanas (kopumā respondenti bija negatīvi noskaņoti gan pret jebkādu fotografēšanu un filmēšanu, gan viņu attēlu izmantošanu bez pašu atļaujas).

 

Visaptverošas definīcijas nav

Vispirms plašāk analizējot, ko ikvienas personas tiesības uz privāto dzīvi, A. Kovaļevska secina, ka ir praktiski neiespējami sniegt visaptverošu un pilnīgu šo tiesību definīciju. Līdzīgi kā norāda pētījuma autore, arī ECT tiesnesis Dīns Špīlmans, būdams Latvijā, šā gada Juristu dienu ietvaros savā lekcijā par vārda brīvību un personas tiesībām uz privāto dzīvi uzsvēra, ka privātās dzīves jēdziens ir ļoti plašs un tam nav iespējama konkrēta definīcija. Taču, pēc D. Špīlmana teiktā, ECT uzskata, ka arī cilvēka attēls noteikti pieder izpratnei par personas privāto dzīvi un tas būtu aizsargājams pret nepamatotu un konkrētā indivīda interesēm neatbilstošu izmantošanu.

Līdz ar šādu atzinumu gan rodas pamatots jautājums, vai fotografēšana un filmēšana pati par sevi, neraugoties ne uz kādiem apstākļiem, var būt personas tiesību uz privāto dzīvi pārkāpums. Vai vienmēr nepieciešama arī pašas personas piekrišana, lai viņu nofotografētu vai nofilmētu?

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, A. Kovaļevska kā piemēru min Apvienotās Karalistes Apelācijas tiesu, kura ir secinājusi: personas fotografēšana bez viņas piekrišanas, nelietojot fizisku spēku, nevar tikt vērtēta kā personas tiesību aizskārums. Arī ECT prakse liecina par to, ka fotografēšana vai filmēšana bez attiecīgās personas piekrišanas pati par sevi, nevērtējot konkrētās situācijas apstākļus, nevar tikt uzskatīta par tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu. Tādējādi, analizējot jau konkrētas lietas, kas nonākušas izskatīšanā ECT, A. Kovaļevska secina, ka lietās, kas saistītas ar personas attēlu, ECT ir analizējusi konkrētos apstākļus, nevis konstatējusi cilvēktiesību pārkāpumu tikai tāpēc, ka persona nofotografēta vai nofilmēta bez viņas atļaujas.

Kā konstatēt pārkāpuma esamību

Tātad, lai konstatētu, vai ir pārkāptas personas tiesības uz savu attēlu un attiecīgi arī tiesības uz privāto dzīvi, ir jāizvērtē vairāki apstākļi. Pirmkārt, būtiska ir vieta, kur attēls uzņemts. Piemēram, fotografēšana vai filmēšana publiskā vietā bez pašas personas piekrišanas neierobežo tās tiesības uz privāto dzīvi, turpretim, ja tas darīts, personai esot savā mājoklī (neatkarīgi no tā, vai fotogrāfs fotografējis no attāluma vai iekļuvis iekšienē), tas ir tiesību uz mājokļa neaizskaramību un līdz ar to arī tiesību uz privāto dzīvi plašākā nozīmē aizskārums.

Tomēr pētījuma autore uzsver, ka ne vienmēr visas vietas viennozīmīgi var iedalīt publiskās vietās un tādās, kas pieskaitāmas mājoklim (par tādu var uzskatīt arī viesnīcas numuru, laivu utt.). Piemēram, lietā Niemietz v Germany ECT atzina, ka tiesības uz mājokļa neaizskaramību var tikt attiecinātas arī uz biroja telpām. Proti, ECT norādīja, ka pastāv ar profesiju saistītas darbības vai komercdarbības, kuras persona var veikt arī savā privātajā miteklī, un tāpat ir ar profesiju vai komercdarbību nesaistītas lietas, kas var tikt kārtotas biroja telpās. Līdz ar to viennozīmīgi nevar pateikt, vai Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izpratnē biroja telpas ir publiska vieta vai arī pieskaitāmas mājoklim. Šai kontekstā svarīgi piebilst, ka, pēc ECT ieskatiem, šaura jēdzienu "privātā dzīve" un "mājoklis" interpretācija varētu novest pie nevienlīdzīgas attieksmes gadījumos, kad personas profesionālo darbību un privāto dzīvi nevar nošķirt.

Tādēļ, kā norāda pētījuma autore, lai izvairītos no šāda formāla iedalījuma iespējamām negatīvām sekām, ir jāvērtē, vai konkrētajos apstākļos, neraugoties uz fotografēšanas vai filmēšanas vietas formālo piederību, personai bija pamats rēķināties ar savu darbību privātumu. Ja šāds pamats ir, tiesības uz privāto dzīvi var tikt pārkāptas, personu fotografējot vai filmējot arī tādā vietā, ko formāli var uzskatīt par publisku.

Otrkārt, vēl noteikti jāvērtē arī attēla saturs - vai tajā redzamais ir personas privātās dzīves atspoguļojums vai arī publisks pasākums, notikums. Personas fotografēšana vai filmēšana publiskā vietā, piedaloties publiskā pasākumā, kā arī šādu personas attēlu publicēšana nav vērtējama kā tiesību uz privāto dzīvi pārkāpums. Taču, pēc A. Kovaļevskas ieskata, nodalot publiskus pasākumus un privātās dzīves notikumus, nevar skatīties pārlieku sašaurināti un par privātās dzīves atspoguļojumu atzīt vien to, kas notiek personas mājoklī. Tādēļ, viņasprāt, būtiskākais, lai nošķirtu privātās dzīves notikumus un publisku pasākumu, ir nevis šo notikumu norises vieta, bet gan tas, vai šajos notikumos ir aicināta piedalīties vai kā citādi iesaistīta plašāka sabiedrība.

Treškārt, izvērtējot iespējamu personas tiesību uz savu attēlu pārkāpumu, ir jāanalizē arī tas, kā konkrētais uzņēmums tiek izmantots - paredzēts ierobežotai izmantošanai vai arī padarīts pieejams plašai sabiedrībai, un visbiežāk tas notiek, publicējot attēlu laikrakstā vai parādot televīzijā. Savukārt attēla publicēšana presē ir cieši saistīta ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantā garantētajām tiesībām uz vārda brīvību. Tomēr tas nenozīmē, ka prese var publicēt jebkādu personas attēlu bez tās piekrišanas. Turklāt, ja attēls atspoguļo personas privāto dzīvi, jāizvērtē, vai tā publicēšana dod kādu labumu diskusijai par sabiedriski nozīmīgiem notikumiem. Tādējādi pētījuma autore uzskata, ka nav pieļaujama personas privāto dzīvi atspoguļojoša attēla publicēšana (pat politiķa) bez personas piekrišanas, ja publicēšanas vienīgais mērķis ir sabiedrības ziņkāres apmierināšana par kādas personas privāto dzīvi.

Jāpiebilst, ka personas attēls var tikt izmantots arī komerciālajā sfērā, un tajā vārda brīvība tiek aizsargāta mazākā mērā. Parasti, runājot par komerciālo sfēru saistībā ar personas attēlu, jārunā par reklāmu. Tajā visbiežāk tiek izmantoti attēli, kuri ir iegūti atļautā veidā un kuros nav atspoguļoti personas privātās dzīves notikumi. Tāpēc pastāv arī viedoklis, ka šādos gadījumos būtu jārunā nevis par tiesībām uz privāto dzīvi, bet gan par komerciālām tiesībām vai tiesībām uz īpašumu.

Zinātnisku rakstu un tiesu prakses trūkums

Analizējot situāciju konkrēti Latvijā - gan normatīvo regulējumu, gan tiesu praksi, pētījuma autore atzīst, ka mūsu normatīvie akti jautājumus par personas tiesībām uz savu attēlu regulē ļoti vispārīgi. Tāpat par šo tēmu nav pietiekamas tiesu prakses un arī zinātnisku rakstu, lai gan jāatzīst, ka laikā pēc pētījuma izstrādes šajā jautājumā ir notikušas pozitīvas pārmaiņas, piemēram, ar rakstiem un referātiem konferencēs, arī ar nesen aizstāvēto doktora disertāciju savu ieguldījumu minētās tēmas analīzē un izpētē devusi Inese Lībiņa.

Tāpat vēl jāņem vērā kādā Satversmes tiesas spriedumā atzītais, no kura izriet, ka ECT prakse var būt svarīga cilvēktiesību realizācijā Latvijā gadījumos, kas saistīti ar personas attēla izmantošanu. Izvērtējot situāciju normatīvā regulējuma jomā, A. Kovaļevska norāda, ka vairākos Latvijas likumos ir regulēta fotografēšana, filmēšana un fotogrāfiju un nofilmētā materiāla izmantošana. Piemēram, šādi ir noteiktas policijas darbinieku un citu valsts amatpersonu tiesības noteiktās situācijās fotografēt vai filmēt. Savukārt procesuālie likumi šos jautājumus regulē tiesas sēžu laikā. Tāpat attēla izmantošanas jautājums paredzēts Reklāmas likumā, kura 4. panta otrās daļas 4. punkts noteic, ka reklāmā aizliegts attēlot, izmantot vai citādi minēt fizisko personu bez tās piekrišanas.

Savukārt, runājot par tiesu praksi, autore min un plašāk analizē atsevišķus tiesu spriedumus. Lai gan A. Kovaļevska norāda, ka tie vēl neļauj runāt par stabilu praksi šādās lietās, dažus secinājumus tomēr var izdarīt, un viens no tiem: 2005. gadā persona Latvijā varēja aizsargāt sevi pret neatļautu attēla izmantošanu, ja tādējādi ir aizskarts tās gods un cieņa. Savukārt pašlaik, kad no pētījuma izstrādes jau aizritējis zināms laiks, ar Kristīnes Dupates prasību pret žurnālu "Privātā Dzīve" sais tītais pirmās instances tiesas spriedums vismaz pagaidām ļauj domāt, ka savas tiesības persona var aizsargāt ne vien tad, ja ar attēla publicēšanu ir aizskarts tās gods un cieņa, bet arī, ja notikusi nesamērīga iejaukšanās privātajā dzīvē.

Sannija Matule

Reklāmā bez paša ziņas un piekrišanas

"Jurista Vārds" jautā speciālistiem, vai bez personas atļaujas tās attēlu drīkst izmantot komercreklāmā

Kāda "Jurista Vārda" lasītāja pamanījusi sevi televīzijas reklāmā, kur viņa redzama tuvplānā (un līdz ar to labi atpazīstama), ejot gar Brīvības pieminekli un runājot pa mobilo tālruni. Reklāma aicina kļūt par klientu vienam no Latvijas mobilo tālruņu operatoriem un apgalvo, ka tā pakalpojumi ir lēti un klientu loks aizvien paplašinās. Taču videoklipā redzamā sieviete nav konkrētā operatora kliente, un ar viņu neviens nav saskaņojis "līdzdalību" reklāmā, kas aktīvi tiek demonstrēta dažādās Latvijas televīzijās.

Turklāt reklāmā redzamā sieviete ir valsts amatpersona, bet saskaņā ar likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 17. pantu "valsts amatpersonai ir aizliegts nodarboties ar jebkāda veida reklāmu vai izmantot savu vārdu reklamēšanai, izņemot gadījumus, kad tas ietilpst šīs valsts amatpersonas amata pienākumos". Iespējams, kāds no konkrētās personas kolēģiem vai vadītājiem varētu domāt, ka viņa pārkāpusi likuma noteiktos ierobežojumus.

Iepriekš izklāstītajā situācijā rodas vairāki jautājumi, uz kuriem "Jurista Vārds" aicināja atbildēt Tiesībsarga biroja Cilvēktiesību departamenta vadītāju Anitu Kovaļevsku, kā arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) speciālistus.

Vai reklāmas veidotājiem vajadzēja ar konkrēto personu saskaņot tās attēla izmantošanu komercreklāmā (neatkarīgi no tā, vai viņa ir vai nav valsts amatpersona)?

A. Kovaļevska: Šādus jautājumus regulē Reklāmas likums. Minētā likuma 4. panta otrās daļas 4. punkts paredz, ka reklāmā aizliegts attēlot, izmantot vai citādi minēt fizisko personu (kā privātpersonu vai kā amatpersonu) vai tās īpašumu bez šīs personas piekrišanas. Līdz ar to reklāmas veidotāji nedrīkstēja izmantot sievietes attēlu reklāmā, neprasot viņas piekrišanu.

Vai tad, kad reklāma jau tiek demonstrēta plašsaziņas līdzekļos, persona var aizliegt sava attēla izmantošanu (un līdz ar to faktiski visa reklāmas "rullīša" demonstrēšanu)?

A. Kovaļevska: Jā, personai ir tiesības prasīt, lai reklāmas demonstrēšana tiktu pārtraukta. Šādā gadījumā personai ir jāvēršas Nacionālajā radio un televīzijas padomē, kur var izvērtēt reklāmas atbilstību likuma prasībām un, konstatējot neatbilstību, aizliegt reklāmas izplatīšanu. Tāpat persona civiltiesiskā kārtībā var vērsties tiesā un prasīt arī atlīdzību par kaitējumu, kas tai jau ir nodarīts, demonstrējot reklāmu.

Vai konkrēto personu var sodīt par likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" pārkāpšanu?

KNAB: Likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 17. panta otrajā daļā ir sniegts jēdziena "reklamēšana" skaidrojums. Šajā gadījumā tai jābūt paustai publiski. Ja tā ir noticis, tad jāņem vērā vēl otrs kritērijs, proti, vai par to ir saņemta atlīdzība. Ja tas nav noticis, attiecīgi arī šāda rīcība nav uzskatāma par reklamēšanu šī likuma izpratnē. Tādējādi likuma pārkāpumu var konstatēt tādos gadījumos, kad par reklamēšanu ir saņemta atlīdzība.

Tā kā, ņemot vērā likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" normas, konkrētā persona nevar pieņemt dāvanas no reklāmas veidotājiem kā iespējamu kompensāciju par neatļautu attēla izmantošanu komercreklāmā, vai ir citi veidi, kā viņa varētu gūt gandarījumu par sava attēla neatļautu izmantošanu reklāmā?

KNAB: Persona var vērsties pret reklāmas devēju civiltiesiskā kārtībā.

Publicēts: Jurista Vārds > 24.07.2007 30 (483) > Jautājumi. Atbildes


 

 
  Copyright Andrejs Zavadskis©
Bez autora atļaujas pārpublicēt aizliegts


0.0087249279022217

2015-07-26 10:32:20

 

0.00060296058654785